Par Liepāju - Vēsture - 19. gadsimts

19. gadsimts

Liepāja no maznozīmīgas provinces pilsētiņas kļūst par industriāli attīstītu centru ar starptautiskas nozīmes pilsētas vaibstiem.

Arī šajā laikā Liepājā notiek būtiskas pārmaiņas. 1823. gadā pilsētā sāk darboties pirmā tipogrāfiju, 1825. gadā nodibināta krājkase, pirmā šāda veida kredītiestāde Krievijas impērijā.

Lūzuma gadi ir Liepājas – Romnu dzelzceļa līnijas izbūve, kuru uzsāk 1869. gadā, bet pilnībā pabeidz 1876. gadā, savienojot Liepāju ar Romniem Poltavas guberņā. Kopā ar atzarojumiem tās garums ir 1381 kilometrs.

Dzelzceļa sakari ar Krievijas tirgu un Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana no 1870. līdz 1880. gadam sekmē arī rūpniecības izaugsmi pilsētā.

Pirmajā vietā – metālapstrāde ar trīs lielākajiem šīs nozares uzņēmumiem Kurzemē – “Bekers un Ko”, “Vezuvs” un “Folga”.

 
Liepājas biržas komitejas ēka. Arhitekts M.P.Berāi. Uzcelta 1885.gadā.

Tajos strādā apmēram puse no pilsētas strādniekiem. Otro lielāko Liepājas uzņēmumu grupu veido pieci kokapstrādes uzņēmumi. 
   Arī Liepājas tirgotājiem laikmets izvirza jaunas prasības. 1880. gadā tiek apstiprināti Liepājas Biržas komitejas statūti. 1890. gadā Liepājas biržas klientus apkalpo 40 aģentūru, 20 komisiju kantoru, 4 mākleru un notariāta kantorus, 9 eksporta ekspedīcijas.
    1899. gadā Liepāja ir pirmā no Baltijas pilsētām, kurā sāk kursēt elektriskais tramvajs.

 





Pilsētas pārvaldes reforma

70.gadu beigās Liepāju skar reforma, kas pēc savas nozīmes un sekām pielīdzināma dzimtbūšanas atcelšanai laukos – uz Baltijas provinces pilsētām attiecina Krievijas 1870. gada pilsētu nolikumu, kas paredz vēlētas pilsētas pārvaldes institūcijas. Tā ir pilsētas dome (ievēlē pilsētas vēlētāju sapulce; tajā ir no 30 līdz 72 domniekiem atkarībā no vēlētāju skaita pilsētā) un pilsētas valde (to locekļu skaitu brīvi noteic dome, bet tas nevar būt mazāks par divi).

 

Pilsētas valdes nams Kungu ielā  21. Sagrauts 2.pasaules kara laikā.

Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvieno domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks ir āetri gadi.

Liepājā vēlēšanas notiek 1878. gadā no 16. janvāra līdz 13. februārim. 1878. gada domes vēlēšanu rezultāti apstiprina vienīgi to, ka vietējās vācu buržuāzijas loma un nozīmība pilsētā ir palikusi nesatricināma.

No 54 domnieku vietām tā sev saglabā 44, pārējie: ebreji – 7, poļi – 2 un tikai viens latviešu domnieks – šķiperis Jēkabs Inge.
Domē ieiet astoņi no deviņiem vecās rātes locekļiem.

Pēctecību apstiprina arī 80 gadus vecā Lielās ģildes eltermaņa ievēlēšana pilsētas galvas amatā. Tas it Kārlis Gotlībs Sigismunds Ulihs. Pilsētas galvas pienākumus K. Ulihs pilda īsu brīdi. Viņš mirst 1882. gada 5. oktobrī.

Uliha pēctecis galvas amatā piecus gadus ir Ādolfs fon Bagehūfvuds, pēc tam iestājās 15 gadus ilgais bijušā Aizputes pilsētas galvas Hermaņa Adolfi laiks, kurš šo amatu iegūst 1886. gada vēlēšanās un saglabā, nomainoties četriem domes sastāviem.