Par Liepāju - Vēsture - 20. gadsimts
20. gadsimts
No 1900.gada līdz 1910. gadam notiek pavisam trīs “lielās bumbiņu spēles” jeb pašvaldības vēlēšanas.
Ja iepriekšējos gados, līdz 1902. gadam, Liepājai bija viens galva – H. Adolfi, tad turpmāko laiku līdz Pirmajam pasaules karam – veseli pieci.)
1902. gada vēlēšanās par pilsētas galvu kļūst dzelzceļa ierēdnis Hermanis Cinks. Viņa dienesta laiks nav garš. Veselības stāvoklim pasliktinoties, H. Cinks šķiras no amata pirms pilnvaru notecēšanas – 1906. gada 1. martā.
1908. gadā pēc sava pēcteāa V. Dreijersdorfa nāves H. Cinks uz pusotru gadu atgriežas pilsētas galvas postenī.
1906. gada vēlēšanās par pilsētas galvu ievēlē Viljamu Dreiersdorfu, viņa vietnieks – latvietis, skolotājs, namīpašnieks, no 1902. gada pilsētas valdes loceklis un sabiedriskais darbinieks Teodors Breikšs.
1910. gada par pilsētas galvu kļūst Liepājas ģimnāzijas direktors Alberts Volgemuts. Par pilsētas galvas vietnieku uz nākošo āetrgadi atkal tiek ievēlēts Teodors Breikšs, bet no 1914. līdz 1915. gadam viņš ieņem pilsētas galvas posteni.
Rūpniecība un tranzīttirdzniecība ir pilsētas ekonomiskās dzīves balsti gadsimta sākumā.
1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos tiek nodarbināti 7810 strādnieki, tas ir, 8,4 procenti no visa Latvijas strādnieku skaita.
Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņem nozīmīgu vietu Krievijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.
Jau 19. gs.80. gados tā tiek izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi.
1899. gada pavasarī tiek apstiprināts Liepājas jūras cietokšņa būves projekts un nākamās desmitgades laikā uzbūvē kara ostu, ierīko 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus.
Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu – japāņu karā mazina Liepājas bāzes nozīmi.
1908. gada 1. novembrī cars Nikolajs II apstiprina Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni. 1909.gadā, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvojamo namu un rūpnieciskā celtniecība.
1905. – 1907. gada revolūcijas notikumi Liepājā sasaucas ar norisēm plašajā Krievijas impērijā. 1905. gada janvārī notiek ģenerālstreiks, februārī – kaujinieki pilsētas ielās pārdroši sāk atbruņot gorodovojus, maijā notiek āetru dienu politiskais ģenerālstreiks, jūnijā – stihisks matrožu dumpis Karostā, augustā – protesti pret izsludināto armijas rezervistu mobilizāciju krievu – japāņu karā. Pavadot mobilizētos uz staciju, notiek sadursme ar dragūniem: nošauti 11, ievainoti 24 cilvēki, 1905. gada oktobrī arī Liepāju skar ģenerālstreiks – no Liepājas cietuma atbrīvoti 13 politieslodzītie, pilsētas domes ārkārtas sēdē nolemts panākt pašvaldības vēlēšanu pārcelšanu no 1905. gada decembra uz 1906. gada martu.
Gadsimta sākumā Liepāja kļūst par lielāko Krievijas emigrācijas centru.
Tiešo satiksmi ar Ņujorku no 1906. gada jūnija uztur četri kuģi, tad deviņi, visbeidzot – 11.
1907. gadā caur Liepāju izbrauc apmēram 56 500 cilvēku, 1913. – 70 125.
){kind=link}
) |
| Vācijas armijas karavīri Liepājas ielās 1912.gads. |
){kind=link}
Pirmā pasaules kara priekšvakarā Liepāja kopā ar Rīgu aptver četras piektdaļas Latvijas rūpnieciskās ražošanas, ārējās tirdzniecības apgrozījums ir 104,2 miljoni rubļu – gandrīz divas reizes vairāk nekā gadsimta ieskaņā.
1914. gada 2. augustā ar Liepājas apšaudi Latvijā sāk dunēt Pasaules karš. Sauszemes karaspēks Liepāju okupē 1915. gada maijā. Gada beigās pilsētā ir palikuši vairs tikai 43 600 iedzīvotāju. Liepājā valda vācu okupācijas kārtība, trūkums, saimnieciskais pagrimums.
1918. gada 20. novembrī virs Latviešu biedrības nama Suvorova (tag. Raiņa) ielā sāk plīvot pirmais sarkanbaltsarkanais karogs Liepājā.
1919. gada 19. janvārī notiek Liepājas pašvaldības vēlēšanas.
Tās ir pirmās vispārējās, tiešās, aizklātās vēlēšanas ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā. Tajās uzvar Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kopējais saraksts ar ebreju “Bundu”, iegūstot 54 procentus balsu.
) |
| Kuģis „Saratova” Liepājas ostā. K.Ulmaņa valdības sagaidīšana. 1919.gada 27.jūnijā. |
Par pilsētas galvu ievēl Ansi Buševicu.
Ar 1919. gada 7. janvārī, kad, tuvojoties lielinieku armijai Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā ir pametusi Rīgu un ierodas Liepājā, pilsētas vēsturē sākas periods, kurš ieguvis apzīmējumu “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”.
Liepājā sāk iznākt valdības laikraksts “Latvijas Sargs”, 27. februārī tiek izdots rīkojums par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, tiek uzsākta finanšu reforma.
16. aprīlī pēc vācu inspirētā valsts apvērsuma jeb aprīļa puāa, Pagaidu valdība pārceļas uz tvaikoni “Saratova”, kas angļu militārajā aizsardzībā stāv Liepājas ostā. Pēc puāa likvidēšanas 27. jūnijā tā, liepājnieku jūsmīgi sagaidīta, atgriežas krastā.
Šajā datumā Liepāju atstāj vācu karaspēks. Laikabiedru secinājums: “Valdības nostiprināšanās un izveidošanās notikusi mūsu pilsētā, caur ko tā ieņems nozīmīgu vietu Latvijas atdzimšanas vēsturē.”
Brīvības cīņas pie Liepājas ausgtāko punktu sasniedz 1919. gada novembrī, kad pie Rīgas sakautais Bermonta – Avalova karspēks tuvojas pilsētai.
14. novembris Liepājai kļūst tikpat nozīmīgs datums kā 11. novembris Rīgai un visai Latvijai. Tieši šo, 14. novembri, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Liepāja atzīmē kā savas atbrīvošanas dienu.
Latvijas Republikas sākuma gados Liepājā ir 67 400 iedzīvotāju, pilsētas 300. jubilejas priekšvakarā reģistrēti 1738 bezdarbnieki.
Īsā laikā Liepāja piedzīvo vairākas pilsētas galvu maiņas līdz 1921.gada 16. martā ievēl Evaldu Rimbenieku.
Salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā ir samazinājies vairāk nekā 12 reizes. Liepāja kā tirdzniecības ostas pilsēta savu nozīmi zaudējusi. Šādā situācijā dzimst iecere par Liepājas brīvostu un 1931. gada 22. septembrī likts pamatakmens pirmajai noliktavas jaunbūvei Latvijas pirmajā brīvostā.
Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanai un uzplaukumam ir 1929. gadā atklātajai Liepājas – Glūdas (Jelgavas) dzelzceļa līnijai.
Kopš 1920. gadu sākuma, kā arī vēlāk ievērojamākais rūpniecības uzņēmums Liepājā bija Kara ostas darbnīcas jeb KOD, kas sevī ietver mašīnu, fabriku un kuģu remonta rūpnīcu, kurā atrodas 600 pēdu garie doki, lielākie Baltijas jūrā, un viens mazais peldošais doks.
1935. gadā KOD sāka ražot lidmašīnas. Tie bija modeļi KOD – 1 un KOD – 2, paredzētas aizsargu aviācijas un aeroklubu vajadzībām.
Otrs lielākais pilsētas uzņēmums ir Liepājas drāšu fabrika, kuru 1933. gadā, nonākušu parādos, iegūst KOD.
Viens no lielākajiem nozares uzņēmumiem ir arī ādu fabrika akciju sabiedrība “Korona”.
Liepājas saimnieciskajā dzīvē stabilas pozīcijas ir arī vairākiem nelieliem uzņēmumiem, piemēram, J. Bokuma harmoniju darbnīcai, brāļu Antonišķu velosipēdu darbnīcai. 1935. gadā veiktā rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšana liecina, ka Liepājā ir 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz pieciem algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz āetriem strādniekiem.
1937. gada 15. jūnijā Liepāja kļūst par pirmo pilsētu valstī, kuru ar Rīgu savieno regulāra gaisa satiksme.
Liepāja ir kļuvusi arī par izglītības un kultūras pilsētu: 1920. gadā savu darbību uzsāk Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāzija kļūst par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā tiek atvērta Latvijā pirmā mākslas amatniecības skola.
1922. gadā nodibinās Liepājas konservatorija, 1927. gadā – Liepājas filharmonija. 1924. gadā apmeklētājiem tiek atvērts Pilsētas muzejs.
1939. gadā un 1940. gadā Liepājā izvietojas 15 000 padomju karavīru. Viņu uzturēšanās rada ne mazums sadzīves problēmu. 1940. gadā tiek pieprasīta māju atbrīvošana no latviešu iedzīvotājiem Tosmares apkārtnē, kā arī visa tur esošā īpašuma nodošana. Jau 1939. gada oktobra beigās Sarkanas armijas garnizona komandants paziņo, ka “satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta.”
Sākās nekontrolējams PSRS pilsoņu ieplūdums Latvijā. Daļa no tiem ir NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju.
1939. gada 6. oktobrī Hitlers pasludina jaunu kārtību Austrumeiropā, jau 28. septembrī Maskavā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops parakstījis protokolu, kas nosaka vācu tautības iedzīvotāju izceļošanas kārtību. Pārvietošana sākas 1939. gada oktobra vidū ar speciāli no Vācijas piegādātiem kuģiem, visus organizatoriskos darbus veic paši vācbaltieši.
Pēc statistikas datiem Liepājā dzīvo 4520 vāciešu – 8 procenti no pilsētas iedzīvotāju skaita.
3. novembrī darbu uzsāk repatriācijas iecirknis. Simtiem vācu tautības Latvijas pilsoņu ik dienas atsakās no Latvijas pavalstniecības un 7. decembrī, kad Liepāju atstāja pēdējais kuģis ar izceļotājiem, no Latvijas pavalstniecības ir attiekušies 8396 vācieši.
1940. gada 18. jūnijā Liepājā “Tosmares” nelegālā komunistiskās partijas grupa pēc LKP Liepājas pilsētas komitejas norādījuma gatavo masu demonstrāciju.
19. jūnijā notiek “Tosmares” strādnieku demonstrācija ar lozungu: “Nost Ulmaņa valdību!”.
20. jūnijā mītiņš notiek Annas tirgus laukumā, tiek ieņemtas nozīmīgas pilsētas iestādes un pasludināta padomju vara.
30. jūlijā sākas rūpnīcu, uzņēmumu un namu nacionalizācijas process.
1941. gada 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem izvest apmēram 17 000 iedzīvotāju, no Liepājas novada – aptuveni divus tūkstošus.
Otrais pasaules karš
) Sarkanās Armijas karavīri 1.maija parādē Liepājā 1941.gads. | 1941. gada 22. jūnijā sākas karš. LKP Liepājas pilsētas komiteja veido bruņotas strādnieku vienības, kuru sākotnējais uzdevums ir uzņēmumu apsardzība un patrulēšana ielās. 22. jūnijā uz komunistu partijas pilsētas komiteju no Sarkanās armijas noliktavām tiek nogādātas ap 300 vecās sistēmas šauteņu. Katram strādniekam izsniedz šauteni un piecas patronas. Pilsētas bruņoto civilo aizstāvju skaits vēlākos pētījumos tiek lēsts uz 1033. Tikai 29. jūnijā vācu karaspēks spēj iekļūt Vecliepājā. |
Kara pirmie postījumi ir plaši: 117 ēkas sagrautas pilnībā, 450 – daļēji bojātas. Lielākie postījumi ir Vītolu, Graudu, Lielās ielas, Rožu laukuma un ostas apkārtnē.
Dzeltenās zvaigznes ēnā ebreju medības sākas jau okupācijas pirmajās dienās. Pirmais dokumentos atspoguļotais slaktiņš notiek 3. vai 4. jūlija vakarā Raiņa parkā. Pilsētas aizstāvji tur atstājuši nocietinājumu tranšejas, vācieši tās piepilda ar līķiem, vēlāk gan atļaujot pārapbedīt kapsētā.
Lielākā slaktiņa vieta ir Šķēdē, bijušajā Latvijas armijas poligonā pie jūras. Kopā ar ebrejiem tur tiek iznīcināti ķīlnieki, komunisti un čigāni.
Trīs dienu laikā no 1941. gada 15. līdz 17. decembrim Šķēdes kāpās nogalina vairāk nekā pusi Liepājas ebreju. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Liepājā dzīvoja 7379 ebreji, bet kopā ar apkārtnē dzīvojošiem – ap 7600. Vismaz 5000 Liepājas un tās apkārtnes ebreju nogalināti 1941. gadā, no tiem decembrī – 3019.
1942. gadā Liepājas geto vēl dzīvi 800 ebreju. Geto slēdz 1943. gada rudenī un visus ebrejus pārvieto uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā.
Pētījumi liecina, ka pretošanās gars Liepājā pret vāciešiem izpaudās kā lielāka līdzjūtība ebrejiem nekā tas bija citās Latvijas pilsētās. Pēc geto likvidēšanas liepājnieka Roberta Sedola izveidotā slēptuvē Tirgoņu ielas 14. nama pagrabā 1945. gada 9. maiju sagaidīja 11 izglābtie ebreji, pats glābējs gāja bojā 10. marta artilērijas apšaudē.
1941. gada 2. septembrī ar Verdi “Traviatu” jauno sezonu atklāj Liepājas operas un drāmas teātris, turpmāko gadu sezonas sākas ar Vāgnera “Loengrīnu” un Vēbera “Burvju strēlnieku”.
Pilsētas muzejā notiek mākslas izstādes, 1943. gada 27. maijā ap 20 000 dalībnieku pulcējās Liepājā Kurzemes novada 5. dziesmu svētkos.
1944. gada oktobra sākumā Sarkanajai armijai izdodas pārtraukt sauszemes sakarus ar Kurzemi. Vācieši aplenkto Kurzemes daļu nosauc par Kurzemes cietoksni.
Šeit atradās apmēram 200 000 vācu un latviešu kareivju un ap pusmiljons iedzīvotāju, ieskaitot visus bēgļus. Kurzemes cīņas turpinās septiņus mēnešus.
Oktobrī atmosfēra Liepājā līdzinās haosam: kilometriem garas bēgļu rindas. Pilsēta tiek sistemātiski un nežēlīgi bombardēta. Vienīgais glābējs – apmācies laiks. Tad pilsētnieki sacīja: “Esam laimīgi.”
Liepājas bīskapijas bīskapa vietnieks Julijans Vaivods savā dienasgrāmatā ierakta: “No skaistas, lepnas un bagātas dāmas Liepāja ir kļuvusi kropla ubadze.”
20. gadsimta 50. – 80. gadi
) Karaflotes bāzes izveides Liepājas ostā slepanais dokuments. | Pēc kara Liepājas iedzīvotāju skaits pieaug no 64 200 1950. gadā līdz 72 800 1960.gadā. |
1966. gada 15. septembrī PSRS Ministru Padome pieņem lēmumu, sākot ar 1967. gada 1. septembri Liepājas ostu attīstīt kā jūras kara bāzi un slēgt to tirdzniecības kuģiem, izņemot tos kuģus, kuri pārvadā jēlcukuru no Kubas. Lai iebrauktu Liepājā tiek ieviests pasu režīms. Personām, kuras Liepājā nav pierakstītas, nepieciešamas īpašas atļaujas.
1970. gadā Liepājā ir 92 900 iedzīvotāju, no tiem latvieši 47,5 procenti jeb 44 121.
1987.gada novembrī notiek pirmā grupas “Helsinki – 86 “ organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, tā pārvēršas demonstrācijā, kas tiek brutāli izklīdināta.
1988. gada oktobrī 39 Liepājas delegāti piedalās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Rīgā.
12. novembri noteik LTF Liepājas nodaļas pirmā konference.
18. novembrī virs Liepājas Pedagoģiskā institūta svinīgi tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, vakarā notiek grandiozs liepājnieku gājiens no Ziemeļu kapiem līdz Vecliepājas jūrmalai. Tas noslēdzas ar mītiņu.
20.gadsimta 90. gadi
1991. gada augusta puča dienās notiek Pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicina iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābj militāri civilā komiteja.
Liepājas uzņēmumos sācies streiks, pārtraukta tramvaju un autobusu satiksme. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņem LKP īpašumu Graudu ielā 50. Tiek demontēts Ļeņina piemineklis.
1994. gada 31. augustā Liepājā pilnībā beidz pastāvēt bijusī padomju jūras kara flotes bāze.
Pašvaldības vēlēšanās par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlē Teodoru Eniņu.
1997. gada 18. februārī Saeima pieņem Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu.
1997. gada 18. martā uz pirmo sēdi pulcējas jaunievēlētie pilsētas domnieki. Par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlē Uldi Sesku.