Sabiedrība - Vide - Dabas vērtības - Parki, skvēri un laukumi

Parki, skvēri un laukumi

Jūrmalas parks. Platība ap 50 ha.
Īsa parka vēsture. Parks sākts veidots pēc pilsētas mēra Gotlība Uliha ierosmes uz vaļņa, kurš pilsētu pasargāja no ceļojošām smiltīm, kad iepretim Nikolaja (tagad Republikas) ielai 1870. gada 5. maijā tika iestādītas Holandes liepas. Parka projektu 1899. gadā izstrādāja G.Kūfalts. Ierīkojot apstādījumus liela vērība tika pievērsta parka kopskata veidošanai un dendroloģiskā sastāva izvēlei. Parkā tika iestādītas 58 lielas melnās priedes (Pinus nigra), kas vēl šodien pēc vētru postījumiem ir lielākā melno priežu stādījumu grupa Baltijā. Pēdējie plašākie parka stādījumu rekonstrukcijas darbi veikti 20.gs. 30-os gados pēc dārznieka A.Leimaņa projekta.
Parka apstādījumu raksturojums. Parks veidots pēc ainavu dārzu principa izmantojot atsevišķus regulāro dārzu elementus (alejas, cirpti dzīvžogi, ģeometriskas formas puķu dobes, ar vīteņaugiem apaudzētas lapenes, arhitektūras mazās formas un strūklakas) tādējādi tika panākta dabas teritoriju saplūšana ar apbūvi. Savos projektos G.Kūfalts plaši izmantoja citzemju koku, krūmu un lakstaugu sortimentu. Pēdējā Jūrmalas parka dendroloģiskā inventarizācijā 1994. gadā tika uzskaitītas 173 kokaugu sugas, no tām introducētas – 140 kokaugu sugas.

Raiņa parks. Veidots 19 gs., kā ainavu parks. Platība - 15,5 ha. Sākumā šeit bija dumbrains melnalksnājs. 1841. gadā, kad sāka būvēt ceļu Liepāja – Grobiņa, teritorijā izcirta krūmus un novadīja lieko ūdeni. 1849. gadā sāka veidot parku pēc G.Kufalta izstrādātā projekta. 1930. gados parka stādījumus papildina ar krūmu un koku grupām virsdārznieka A.Leimaņa vadībā.
Ziemeļos no Tirgus ielas izveidots lielais pastaigu loks, ko savieno starpceliņi dažādos virzienos. Dienvidu daļā celiņi izveidoti „X” zīmes veidā, kas atbilst galvenajiem gājēju virzieniem. Parkā ainaviski izlocīts kanāls, dienvidu daļā izveidots dīķītis ar saliņu. Lielās lauces malā izvietots bērnu rotaļu laukums ar smilšu kasti un soliņiem. Pie Zemnieku ielas iežogots futbola laukums. Starp celiņiem zālienā ainaviski izvietotas koku un krūmu grupas. Koki stādīti vai arī ieauguši gar kanāla krastu. Parkā saglabājušās dabīgas melnalkšņu un bērzu grupas. Interesanti, ka parkā pārsvarā purva bērzs, retāk āra bērzs vai abu bērzu hibrīds – zeltainais bērzs. Solīteros stādītas Holandes liepas, zirgkastaņas, parastais skābardis u.c. sugas. Pēdējā parka stādījumu inventarizācija veikta 1994. gadā. Parka reljefs līdzens, bet parka vidusdaļā, pie Brīvības ielas izveidoti divi mākslīgi uzkalniņi. Trešais - zālienā pie Tirgus ielas, kur bija ierīkota patversme un izpletņu lēcēju tornis. No maģistrālajām ielām parku norobežo alejas, gar Brīvības ielu stādītas zirgkastaņas, gar Zemnieku ielu melnalkšņi.

Karostas parks. Parks tika veidots kā Karostas centrālā – Admiralitātes un Katedrāles rajonu jūgendstila apbūves sastāvdaļa. Tam bija un ir būtiska nozīme šeit dzīvojošo iedzīvotāju atpūtai un izklaidei. Parka ierīkošana daļēji kompensēja Karostas celtniecības laikā tās dienvidu daļā masveidā izcirstos priežu mežus.
Pirmie koki Imperatora Aleksandra III vārdā nosauktajā parkā stādīti 1898. gadā. Parka celiņi veidoti elpsveidīgi – atbilstoši toreizējiem Sankt – Pēterburgas modernajiem apstādījumiem. Šobrīd oriģinālais celiņu un aleju tīkls ir pilnībā iznīcināts.
Šobrīd parkā tiek veikti tikai paši nepieciešamākie kopšanas darbi, pļauta zāle, izzāģēti nokaltušie un bīstamie koki savāktas lapas. Parka teritorija – 5,22 ha.

Ventspils ielas dārzs. Sākts veidot 20.gs. 60 – tajos gados ar lielu attīstības perspektīvu. Platība – 3,73 ha. Šobrīd tiek veikti tikai nepieciešamie kopšanas darbi – pļauta zāle un izzāģēti bīstamie un nolūzušie koki. Nepieciešams veikt dārza kokaugu inventarizāciju un izstrādāt teritorijas attīstības plānu.

Dunikas ielas dārzs.  Platība – 13,4 ha. Sākts veidot reizē ar Ezerkrasta mikrorajona būvniecību.

Jāņa Čakstes laukums. Platība – 1,36 ha. Sākotnēji izmantots kā karavīru apmācību un parādes laukums. No 1013 līdz 1914 gadam laukums tika labiekārtots: izveidota terase ar zālienu un ierīkoti atpūtas soliņi, bet tikai 20.gs. 20 gados sāka ierīkot apstādījumus. 1925 gadā Liepāja svinēja savu 300 jubileju un tā laika Valsts prezidents Jānis Čakste, Ministru prezidents H.Celmiņš, Seaimas priekšsēdētājs P.Kalniņš un Liepājas pilsētas galva E.Rimbenieks katrā laukuma stūrī iestādīja vienu liepu. Vēlākos gados laukums tika papilsināts ar koku un krūmu stādījumiem, bet galvenais akcens bija plašs zāliens ar puķu dobēm.
1978. gadā laukumā uzstādīja pieminekli Imantam Sudmalim (tēlnieki G.Grundberga un V.Albergs), laukuma simetriskais plānojums tika nosegts ar betona plāksnēm. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tauta sāka paust neapmierinātību ar Padomju Savienības simbola atrašanos pilsētas centrā un 1995. gadā pieminekli demontēja.
1999. gadā arhitekts Andris Kokins izstrādāja Čakstes laukuma rekonstrukcijas plānu. Tā realizēšana tika paredzēta trīs kārtās. Pirmās kārtas ietvaros 2000. gada jūnijā norisinājās tēlnieku simpozijs „Liepājas māsas”, kurā piedalījās mākslinieki no Liepājas un tās sadraudzības pilsētām (Elblongas, Klaipēdas, Gomeļas, Darmštates, Nīneshammas un Nīkebingas). Tēlniecības simpozija laikā tika radītas septiņas skulptūras, kuras izvietoja Čakstes laukumā, kā aizsākumu skulptūrdārzam.
2013. gada 20. decembrī ekspluatācijā tika nodots atjaunotais J.Čakstes laukums. Tajā tika atjaunoja pirmskara Latvijas laikā bijušo celiņu un apstādījumu tīkls, piešķirot tam jaunus materiālus un izmantošanas funkcijas, radot pulcēšanās vietu aptuveni 2000 cilvēkiem, strūklakai un pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes piemiņas ansamblim.
Lai veicinātu iedzīvotājos patriotismu un cieņu pret valstiskām vērtībām no jauna atvērtajā Jāņa Čakstes laukumā turpmāk karogu mastos pastāvīgi ik dienu plīvos sarkanbaltsarkanais Latvijas valsts karogs.

Rožu laukums. Tiek uzskatīts par centrālo laukumu – Liepājas sirds. Platība – 0,44 ha. Sākotnēji tas izmantots kā tirgus laukums, līdz 1911. gadā pēc G.Kufalta projekta tika ierīkots labiekārtots skvērs un iestādīti pirmie koki – skābarži. Kūfalta projekts paredzēja stingri ģeometrisku laukuma kompozīciju ar rožu Rundāli centrā un ģeometrisko orientētiem celiņiem. Vēlāk, mainoties apstādījumu veidošanas modei, laukums ticis papildināts ar brīvi stādītiem kokiem un krūmu grupām, kas neatbilda kopējai kompozīcijai.
1999. gadā arhitekts A.Kokins izstrādāja patreizējo Rožu laukuma rekonstrukcijas plānu. Projektā tika saglabāta ideja par cirptiem skabāržiem un centrālo rožu dobi.
Vēl Rožu laukums lepojas ar Valsts nozīmes dižkoku – Mandžūrijas valriekstu (Juglans mandshurica).