18. gadsimts

18. gadsimta 30. gados Liepāja iegāja jaunā dzīves posmā, kas sniedz panākumus un veiksmi. Ir pārdzīvotas un likvidētas Lielā mēra sekas, visumā pabeigti ostas celtniecības darbi, jo ostā var ienākt arī lielie kuģi.

  
18. gadsimtā Kurzemes hercogiste kā daļēji patstāvīga valsts sāk ieņemt izdevīgo starpnieka vietu starp Poliju – Lietuvu, Prūsiju un Krievijai pakļauto Vidzemi.

Liepājai, atrodoties netālu no Lietuvas robežas, ir labvēlīgi apstākļi attīstībai. Tirdzniecības apjoms kļūst aizvien plašāks un daudzveidīgāks. Ja gadsimta sākumā pēc ostas izbūves Liepāju ik gadus apmeklē apmēram 100 kuģu, tad laikā no 1739. līdz 1794. gadam ostā ik gadus caurmērā ienāk vairāk nekā 200 kuģu.

Ievērojama loma Liepājas saimnieciskajai dzīvē viduslaikos un arī vēlāk ir amatniecībai. Amatniecība izaug līdz ar pilsētu, sākotnēji kalpojot tikai vietējo vajadzību apmierināšanai, bet 1799. gadā pilsētā jau ir 33 amati. Arī tādi kā kuģu būve un mucu izgatavošana izvešanai paredzētām precēm.

1794. gadā pēc Tadeuša Kostjuško vadītās sacelšanās apspiešanas un Varšavas ieņemšanas Kurzemes hercogistes lēņa kungs Žeāpospolita de facto beidz pastāvēt. Drošākais patvērums Kurzemes muižniekiem no nemierniekiem šķiet Krievijas impērija, tāpēc sākas sarunas par pievienošanos šai kaimiņvalstij.

1795. gada 18. martā, Liepājai tik zīmīgā datumā, Kurzemes muižnieki manifestē savas zemes atdalīšanos no Polijas, bet 27. maijā Kurzemes hercogiste kļūst par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu.

Turpmāk pilsētas vārdu Libau nomaina Ļibava. Seko gandrīz simts miera gadi – laikmets, kurš savu kulmināciju sasniegs, skanot vārdiem: “viena ticība, viens cars, viena valoda”.

Liepājai nonākot Krievijas pārvaldījumā, tiek veikta tās pārbaude. 1795. gadā pilsētā ir 456 dzīvojami nami, 453 cita rakstura celtnes, šeit dzīvo 848 ģimenes, pavisam kopā 4548 iedzīvotāju.

Krievijas impērijas norieta ieskaņā 1914. gadā Liepājā dzīvo ap 94 000 iedzīvotāju, bet, skaitot kopā ar Karostu, vairāk nekā 100 000.